Šis ir unikāls gadījums Latvijas militārajā vēsturē - trīs brāļi kļuva par virsniekiem. Lauksaimnieks Jēkabs Bergs dzīvoja un saimniekoja Rīgas apriņķa Mores, pēc tam Lauberes pagastā, un viņam bija trīs dēli - Oskars Eduards, Alfrēds un Ādolfs. Katrs no viņiem izvēlējās atšķirīgu militāro profesiju, dienēja dažādos spēku veidos, bet beigu beigās visi kļuva par Latvijas armijas virsniekiem.
Ilgus gadsimtus latvieši lielākoties piederēja zemnieku kārtai. Līdz XIX gadsimtā šī kārtība mainījās. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas latviešu zemniekam radās iespēja brīvi mainīt sabiedrisko stāvokli, un gadsimta otrajā pusē, kad Krievijas impērija mainīja armijas komplektēšanas kārtību, sākās samērā plaša latviešu zemniecības jaunatnes iesaistīšanās karadienestā, izvēloties virsnieka profesiju. Mācības karaskolās pilnībā sedza valsts, tādēļ tas bija puslīdz drošs veids, kā zemnieka dēls varēja nodrošināt sev samērā augstu izglītību un zināmu stāvokli sabiedrībā pēc karaskolas pabeigšanas, jo virsnieka profesija skaitījās prestiža. Šādu ceļu izvēlējās arī mūsu stāsta varoņi, trīs latviešu zemnieka dēli.
Oskars Eduards Kalns (Bergs)
Vecākais no brāļiem piedzima 1886. gada 12. martā Mores pagastā. Jau agrā vecumā kopā ar brāli Alfrēdu bija devies apgūt zināšanas tālās Krievijas pilsētās un 1910. gadā beidza Simbirskas komercskolu. Pēc tam atgriezās dzimtenē un piecus gadus studēja Rīgas Politehniskā institūta būvniecības nodaļā, jo gribējis izmācīties par būvinženieri. Taču liktenis bija lēmis citādāk, kaut arī iegūtā izglītība vēlākajās gaitās lieti noderēja. Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada janvārī studentu iesauca Krievijas impērijas armijā un sākumā ieskaitīja 300. inženieru družīnā, bet maijā slimības dēļ atvaļināja. 1917. gada janvārī Oskars Bergs kā brīvprātīgais iestājās krievu 12. armijas būvniecības nodaļā Ziemeļu (Rīgas) frontē. Septembrī gan atkal no armijas atvaļinājās un devās uz Maskavu, lai tur turpinātu studijas - uz šo pilsētu bija evakuēts Rīgas Politehniskais institūts. Šoreiz gan mācības izdevās pabeigt, jau pēc lielinieku apvērsuma «proletariāta diktatūras» pārņemtajā Krievijas galvaspilsētā 1918. gada jūnijā saņemot kāroto būvinženiera diplomu. Turpmāk Bergs strādāja kā inženieris Saratovā. Nācās maksāt meslus arī lielinieku režīmam - 1918. gada decembrī jauno inženieri mobilizēja Sarkanajā armijā, tiesa, jau pēc trim mēnešiem viņu kā vērtīgu civilo speciālistu no dienesta atbrīvoja un norīkoja darbā Saratovas guberņas Pārtikas komisijā, bet no 1920. gada marta viņš strādāja uz Rjazaņas-Urālu dzelzceļa. 1920. gada jūnijā lielinieki Oskaru Bergu apcietināja, un tikai tā paša gada augustā, deklarēdamies par Latvijas pilsoni, viņš politisko ieslodzīto apmaiņas kārtībā atgriezās Latvijā.
Atgriezies mājās, Oskars nolēma saistīt turpmāko dzīvi ar militāro dienestu, šoreiz jau dzimtenes karaspēkā, un 1920. gada 24. augustā iestājās Latvijas armijā, kļūstot par II šķiras karaspēka inženieri. Viņš dienēja Kara satiksmes pārvaldes Būvniecības nodaļā kā inženieris, no 1921. gada janvāra bija šīs nodaļas priekšnieka palīgs. Vēlāk bija ierēdnis Tehniskajā pārvaldē, no 1922. gada februāra - ierēdnis Tehniskās divīzijas štābā. 1922. gadā Bergam piešķīra V šķiras kara ierēdņa pakāpi (Latvijas armijā pieņemtā administratīvo virsnieku zemākā dienesta pakāpe). No 1922. gada dienēja Apsardzības ministrijas Ēku un būvju pārvaldē, bet no 1924. gada Kara būvniecības pārvaldē. 1925. gadā pabeidza virsnieku kursus pie Kara skolas un saņēma virsleitnanta dienesta pakāpi. No 1926. gada bija Daugavpils būvju grupas vadītājs, bet no 1933. gada dienēja par Apgādes pārvaldes Būvniecības daļas IV rajona vadītāju, vēlāk - par II rajona vadītāju. Sekoja arī paaugstinājumi dienesta pakāpēs - 1930. gadā piešķīra kapteiņa, bet 1937. gadā pulkvežleitnanta dienesta pakāpi.
1940. gada februārī mainīja uzvārdu, kļūstot par Oskaru Eduardu Kalnu. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru.
No karadienesta atvaļinājās 1940. gada oktobrī - šajā laikā padomju okupācijas vara līdz ar neatkarīgu Latvijas valsti bija iznīcinājusi arī tās armiju. Dzīvoja Ventspilī un Rīgā. Miris 1944. gada 12. jūlijā Rīgā, apbedīts I Meža kapos.
Bijis divreiz precējies. 1922. gadā otrreiz apprecējās ar 1899. gadā dzimušo Mariju Zelmu Krūkli, dēli Arveds (1922) un Voldemārs (1925). Pēdējais krita Otrā pasaules kara laikā, kad dienēja vācu karaspēkā latviešu leģionā.
Alfrēds Bergs
Vidējais brālis kļuva par kara ārstu. Alfrēds dzimis 1890. gada 18. jūlijā Mores pagastā. Arī vidējo brāli mācības aizveda tālu Krievijas iekšzemē - 1910. gadā viņš pabeidza pilnu kursu Simbirskas kadetu korpusā. 1911.-1914. gadā studēja ķīmiju Rīgas Politehniskajā universitātē, bet no 1917. gada oktobra jau apguva medicīnu Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē. Studējot Tērbatā, iestājies latviešu studentu biedrībā Atauga. Studenta maizē Alfrēds sabija līdz 1918. gada 1. maijam, kad aizbrauca uz dzimto pusi un sāka strādāt par Madlienas draudzes ārstu. 1919. gada 25. oktobrī Alfrēds Bergs iestājās Latvijas armijā un kļuva par 7. Siguldas kājnieku pulka jaunāko ārstu. Iestājoties armijā, viņam piešķīra ārsta leitnanta dienesta pakāpi. Dienēja kā ārsts aktīvajā armijā un piedalījās kaujas darbībā pret Bermonta karaspēku, vēlāk arī cīņās pret lieliniekiem Latgales frontē. No 1920. gada 2. decembra Bergs sāka dienesta gaitas kā Latvijas kara slimnīcas jaunākais ordinators, 1921. gada 1. martā viņu pārcēla uz 3. Jelgavas kājnieku pulku par jaunāko ārstu, bet 23. novembrī - uz 5. Cēsu kājnieku pulku līdzīgā amatā. No 1921. gada vienlaikus ar militāro dienestu strādāja arī par skolu ārstu un vadīja skolu higiēnas nodaļu Rīgas veselības pārvaldē.
1923. gadā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Padome jaunajam virsniekam piešķīra ārsta grādu. 1924. gadā paaugstināja nākamajā dienesta pakāpē par ārstu virsleitnantu, bet 1926. gadā - par ārstu kapteini. 1930. gadā 30. decembrī Alfrēdu Bergu iecēla par Arsenāla vecāko ārstu, nākamajā gadā paaugstinot par ārstu pulkvedi-leitnantu. 1934. gada 25. maijā viņu iecēla par 5. Cēsu kājnieku pulka vecāko ārstu, vienlaikus piekomandējot pie Aizsargu organizācijas štāba par Sanitārās daļas priekšnieku.
1938. gadā iznāca A. Berga sarakstītā rokasgrāmata armijas sanitāru apmācībai Sanitārā dienesta organizācijas pamatprincipi kara laikā. Idejas un fakti ārvalstu aizsardzībā.
Sākoties padomju okupācijai, 1940. gada vasarā Bergu atkomandēja atpakaļ 5. Cēsu kājnieku pulkā, bet pēc armijas likvidācijas pārskaitīja uz Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusa 243. strēlnieku pulku, bet dažus mēnešus vēlāk viņš no militārā dienesta atvaļinājās. 1941. gada jūlijā, kad Latvija jau bija vācu okupācijas varā, Bergs centās palīdzēt sabiedrībai kā ārsts. Pēc karadarbības atjaunojoties sanitārai darbībai Latvijā, viņš uzņēmās Rīgas pilsētas veselības pārvaldes skolu higiēnas nodaļas vadīšanu. Īsu laiku bija arī Veselības departamenta tuberkulozes apkarošanas nodaļas vadītājs. «Alfrēds Bergs bija kluss, enerģisks un nosvērts cilvēks. Viņš baudīja lielu cieņu latviešu aprindās, uzņemdamies nereti atbildīgus pienākumus ārstu profesionālās organizācijās un sargādams ārstu ētiku un saimnieciskās intereses. Ar savu noteikto raksturu un darbīgumu viņš piepalīdzēja atrisināt dažu labu sarežģījumu Rīgas latviešu ārstu dzīvē, nebaidīdamies no nepatikšanām un lieka darba,» tā par viņu rakstīja tā laika presē.
Miris 1942. gada 13. decembrī Rīgā, apglabāts Meža kapos.
Ārsts pulkvedis-leitnants Alfrēds Bergs bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV un V šķiru, Aizsargu Nopelnu krustu, Polijas Nopelnu krustu un Somijas Aizsargu Nopelnu krustu. 1922. gada 24. jūnijā Bergs apprecējās ar Annu Rozentāli (dzimusi 1900. gadā), laulībā piedzima meitas Vija un Maija.
Ādolfs Kalns (Bergs)
Jaunākais no brāļiem pasaulē nāca 1892. gada 30. septembrī Lauberes pagastā. Jau agrā jaunībā viņš nolēma mācīties par jūrnieku un vidējo izglītību ieguva Mangaļu tālbraucēju jūrskolā. 1913. gadā sāka dienestu Krievijas impērijas jūras spēkos, Baltijas jūras kara flotē. 1914. gada augustā nokārtoja zemūdeņu stūrmaņa pārbaudījumus, bet tā paša gada novembrī - jūras praporščika eksāmenu. Pirmā pasaules kara laikā dienēja 1. Baltijas ekipāžā, bet 1916. gada novembrī viņu iecēla par tralera komandieri. Piedalījās vairākās jūras kaujās, mīnu iznīcināšanas operācijās un Monzunda aizstāvēšanas cīņās 1917. gada vasarā. Par kauju nopelniem bija apbalvots ar Krievijas Sv. Jura zobenu un Sv. Staņislava ordeņa III šķiru.
Krievijas revolūcijas notikumus un pēckara jukas flotes virsnieks Ādolfs Bergs sagaidīja Helsingforsā (tagad Helsinki), turpat arī atvaļinājās no karadienesta pēc Krievijas armijas un flotes sabrukuma 1918. gada pavasarī un atgriezās dzimtenē. No decembra strādāja Rīgas tirdzniecības ostā par preču kontrolieri. Pēc lielinieku ienākšanas 1919. gada aprīlī viņu mobilizēja Padomju Latvijas armijā. Pēc mēneša gan Ādolfs Bergs no lielinieku dienesta dezertēja, bet jūnijā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā un sāka savas dienesta gaitas jaunveidojamajā Latvijas kara flotē.
Jūras krastu aizsardzības spēkus Latvijas armijas vadība sāka veidot jau Neatkarības kara laikā. 1919. gada 10. augustā pie armijas virspavēlnieka štāba izveidoja Jūras nodaļu. Nodaļas rīcībā bija tikai dažas ar ložmetējiem un mīnmetējiem bruņotas rekvizētas motorlaivas un nelieli kuģīši. Pēc Neatkarības kara beigām Jūras nodaļu likvidēja, bet rekvizētos kuģīšus atdeva to iepriekšējiem īpašniekiem vai nodeva robežsargu rīcībā. Latvijas bruņotajos spēkos leitnanta pakāpē ieskaitītais Ādolfs Bergs sākumā dienēja Mīnu izzvejošanas flotilē, bet 1919. gada augustā kļuva par Jūras nodaļas priekšnieka adjutantu, bet no septembra bija Mīnu un Hidrogrāfijas nodaļas priekšnieks, vēlāk - Mīnu nodaļas priekšnieks. 1919. gada oktobrī Jūras nodaļas jūrnieku rotas sastāvā piedalījās cīņās pret Bermonta karaspēku. Decembrī Bergu paaugstināja par virsleitnantu. 1920. gada novembrī viņš kļuva par Tehniskās nodaļas stūrmaņvirsnieku.
Reālā Latvijas kara flotes veidošana sākās jau pēc Neatkarības kara beigām. 1921. gadā Latvijas militārā resora rīcībā atradās tikai daži kuģi - no jūras izceltais kādreizējais vācu mīnu traleris M-68, ko 12. jūlijā ieskaitīja flotes sastāvā, līdz ar to uzskatot šo datumu par flotes dibināšanas dienu. Izremontētu un kapitāli pārbūvētu 1922. gada 10. novembrī to pārdēvēja par Virsaiti un pirmais kara kuģis stājās ierindā. Vēl kara resora rīcībā bija velkonis T (Artilērists - vēlākais Krasta artilērijas pulka palīgkuģis tenderis), kuteri A-15, A-16 (Komēta un Gauja, vēlākā Spulga). 1921. gadā Bergu iecēla par toreiz vēl krastā remontā esošā nākamā karakuģa Virsaitis komandiera palīgu, pēc gada paaugstinot nākamajā dienesta pakāpē par komandleitnantu.
Ādolfa Berga turpmākais dienests bija saistīts ar Francijā būvētajām zemūdenēm. 1925. gadā viņu nosūtīja mācībās uz zemūdeņu virsnieku kursiem Tulonā, Francijā. Pēc kursu pabeigšanas latviešu jūras virsnieks trīs mēnešus bija piekomandēts prakses iziešanai pie Francijas kara flotes. 1926. gadā viņu vēlreiz komandēja uz Franciju, šoreiz bija jāpiedalās jau uzbūvēto zemūdeņu pieņemšanā un transportēšanā uz Latviju. Pēc paaugstinājuma par komandkapteini 1926. gada jūnijā Bergu iecēla par Zemūdeņu diviziona komandieri, un šajā amatā viņš sabija līdz 1929. gadam, kad kļuva par zemūdenes Ronis komandieri. 1937. gadā viņam piešķīra kārtējo paaugstinājumu dienesta pakāpē par jūras kapteini (atbilda pulkveža pakāpei sauszemes spēku veidos) un atkal iecēla par Zemūdeņu diviziona komandieri.1940. gada martā Ādolfs Bergs mainīja uzvārdu un pārtapa par Ādolfu Kalnu. Pēc Latvijas okupācijas un kara flotes likvidēšanas viņu 1940. gada septembrī nosūtīja uz PSRS Baltijas jūras kara floti, bet drīz atvaļināja. Vācu okupācijas laikā viņš nolēma neiet karot latviešu leģionā un sāka dzīvot puslegāli, izvairoties no mobilizācijas. 1944. gadā, kad Latvijai tuvojās Sarkanā armija, Kalns devās bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc tam uz ASV, kur nomira 1957. gada 15. aprīlī Norfolkā, Ohaio pavalstī.
Bijis apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru, Polijas Polonia Restituta ordeņa IV šķiru, Francijas Goda leģiona ordeņa V šķiru. Precējies ar Liliju Turku, bija dēli Andris (dzimis 1923. gadā) - Otrā pasaules kara laikā dienēja latviešu leģionā -, un Juris (dzimis 1928. gadā) - Otrā pasaules kara laikā bijis Vācijas armijas zenītartilērijas izpalīgs, miris karagūstekņu nometnē Krievijā.
Kara flotes veidošana
Runājot par Ādolfa Berga biogrāfiju, ir vērts sīkāk pastāstīt par Latvijas kara flotes veidošanu, jo tās liktenis ir ļoti cieši saistīts ar šī stāsta varoņa mūžu. 1924. gada 27. jūnijā nodibināja Latvijas Jūras Krastu aizsardzības eskadru, par kuras komandieri iecēla jūras kapteini Arhibaldu fon Keizerlingu. Vēl 1923. gada 14. jūlijā Kara ministrija iesniedza Ministru kabinetam izskatīšanai likumprojektu par kara flotes būvprogrammu, kuru īstenot paredzēja septiņos gados. Saskaņā ar šo plānu ārzemēs būtu jāuzbūvē četras zemūdenes, četri torpēdkuģi, viens sargkuģis, divi mīnukuģi-aizžogotāji, 12 hidroplāni un jāiepērk 1500 mīnu. Tomēr finansiālo līdzekļu trūkuma dēļ šo programmu nācās samazināt: četru gadu laikā nolēma iepirkt divas zemūdenes, divus mīnu tralerus-aizžogotājus, 500 mīnas un sešus hidroplānus. Pēc asām debatēm Saeimā, kur kā galvenie oponenti flotes būvprogrammai uzstājās sociāldemokrāti, galu galā 1924. gada aprīlī pieņēma lēmumu par to, ka līdz 1928. gadam uzbūvēs divas zemūdenes, divus mīnukuģus-aizžogotājus un pašu spēkiem saražos 500 jūras mīnu.
1924. gada 25. oktobrī Kara ministrija parakstīja līgumu ar Francijas kuģu būvētavām Augustin Normand Havrā un Societe anonyme des Ateliers et Chantiers de la Loire Nantē par divu zemūdeņu un divu mīnu traleru- aizžogotāju būvi. Zemūdeņu izmaksas bija 6 433 800 latu, bet mīnu traleru - 1 556 800 latu. 1926. gada 1. jūlijā Nantes dokos ūdenī ielaida zemūdeni Ronis. Svinīgajā ceremonijā piedalījās Latvijas armijas komandieris ģenerālis Pēteris Radziņš un eskadras komandieris Keizerlings. Vēl pēc trim mēnešiem ūdenī nolaida arī otru Latvijas kara flotes zemūdeni Spīdola. Abas zemūdenes bija Loire-Simonet tipa, katra apbruņota ar vienu 75 mm zenītlielgabalu, diviem ložmetējiem un septiņām Whitehead modeļa torpēdām. Darbības rādiuss zemūdenēm bija 2000 jūdžu virsūdens stāvoklī un 85-100 jūdžu zem ūdens, ātrums - attiecīgi 15,5 mezgli virs ūdens un 9,25 mezgli zem ūdens. Katru zemūdeni apkalpoja 27-32 vīru komanda (no tiem trīs virsnieki un 24 instruktori, kā arī daži matroži). No Francijas ceļā uz Latviju zemūdenes pavadīja eskadras flagmaņkuģis Virsaitis. 1927. gadā zemūdenes ieradās Rīgā. Vēl gadu iepriekš no Francijas bija ieradušies abi Latvijas kara flotes vajadzībām izgatavotie mīnu kuģi-aizžogotāji, kurus nosauca par Imantu un Viesturu. Abi kuģi bija vienādi - 256 tonnu tilpuma, 2037 km darbības rādiusu, apbruņoti ar vienu zenītlielgabalu, četriem ložmetējiem, 30 mīnām un 39 vīru komandu.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita